Henrika Ibsena luga “Pērs Gints“ apraksts

Henrika Ibsena luga “Pērs Gints” stāsta par galveno varoni Pēru Gintu un viņa dzīvi. Pērs bieži bēg no realitātes un tās vietā izvēlas melus un aizbildinājumus. Viņš grib izskatīties svarīgs un varonīgs, bet tajā pašā laikā izvairās no atbildības par savu rīcību. Lugā ir redzams, kā Pēra attiecības ar citiem cilvēkiem atklāj viņa raksturu un parāda, kā meli ietekmē viņa dzīvi un attālina viņu no patiesas ‘’cilvēcības’’.

Pēra ieradums melot tiek parādīts jau pašā lugas sākumā, viņa attiecībās ar māti Ozi pirmajā cēlienā. Spilgts piemērs ir stāsts par jāšanu uz brieža, kurā Pērs apgalvo, ka jājis pāri kalniem un bīstamām klintīm. Oze viņu vairākkārt pārtrauc, nosaucot šo stāstu par muļķībām un apsūdzot Pēru melos, tomēr viņa turpina klausīties. Šī aina parāda, ka Pērs izmanto melus, lai sevi attēlotu kā varonīgu un nozīmīgu personu, vienlaikus izvairoties no realitātes un savas nespējas nodrošināt sevi un māti, īpaši pēc tam, kad viņa tēvs ir izšķērdējis ģimenes bagātību.

Vēl viens nozīmīgs piemērs parādās trešajā cēlienā, kad Oze mirst. Šeit Pērs izdomā iedomātu ceļojumu uz debesīm, aprakstot kamanas, zvanus, pili un Svēto Pēteri, kas sagaida Ozi kā karalieni:

Lai gan šie meli ir domāti, lai viņu mierinātu, tie tomēr apliecina Pēra pastāvīgo fantazēšanu patiesības vietā. Pat nāves brīdī Pērs nespēj runāt godīgi.

Solveiga ir spēcīgs pretstats Pēra meliem. Kad Pērs satiek Solveigu Ingridas kāzu laikā, viņa uzreiz izceļas ar godīgumu.

“Tevi negribu baidīt; vai ilgi vai ne tev vajag gaidīt.” (Pērs Gints)