K Skalbes pasakas

Kārļa Skalbes pasakās un viņa darbos vērojamas cilvēku savstarpējās attiecības un saskarsme ikdienas dzīvē. Katra no pasakām ir ar pamācošu saturu. Šajā darbā es analizēšu trīs K. Skalbes pasaku varoņus no darbiem: „Pasaka par Vērdiņu”, „Vilkacis” un „Dvēseļu mežs”.

„Pasakā par vērdiņu” galvenais tēls ir pirtnieks Ansis. Viņa kailajās, sarkanajās kājās bija koka tupeles un priekšā atradās ādas skotele, pirksti bija cieti un stipri. Viņš uzcītīgi, godbijīgi un uzmanīgi veica savu darbu, pacietīgi gaidīdams atalgojumu, kad tāds bija, jo bieži vien viņam nācās dzirdēt atbildi: „Šodien, mīļais, man tev nekā nav ko dot.” „Paldies, līdz nākošai reizei.” Viņš nekad nežēlojās, bija pacietīgs un prata gaidīt, kad atnāks viņa mazā Laime. Ansim likās, ka viņš visu laiku ir nelaimīgs, bet te piepeši parādās zaļais vara vērdiņš, kas pilnībā izmaina cilvēka dzīvi. Māte viņam arvien bija teikusi: „Kas labāks par uti, to paņem līdz.” Puisis paņēma vērdiņu, domādams „Lai maza, bet laime”, taču kurš gan zināja, ka šī viena laime viņam atņems visu, pat sevi pašu. Viņam bija nereāli sapņi – par zelta gabalu mēness lielumā, par to, cik labi būtu mātei uzcelt siltu priežu istabiņu ar sarkanu priežu skursteni. Viņš meklēja labāku dzīvi, jo reizēm nebija nekā, ko pārnest mājas.

Pasakā „Vilkacis” var saskatīt arī mūsdienu ģimenes problēmas, kad ģimenē ir nesaskaņas, viens nenovērtē otru un vecāki šķiras. Šeit stāstīts par sievu, kurai vīrs ir vilkacis, un, neskatoties ne uz ko, sieva gaida vīru un meklē, staigājot apkārt pelēkā, caurumainā lakatā ar bērnu uz rokām.

Trešais K.Skalbes darbs ir „Dvēseļu mežs”.

Ikvienā no K. Skalbes pasakām ir kāda morāle, mācība, kas sniedz atziņas, liek aizdomāties, jo visās viņa pasakās ir dziļa doma.