Kas ir saskarsmes psiholoģija un kāpēc tā svarīga?

Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēks pastāvīgi kontaktējas ar citiem cilvēkiem, izmantojot dažādas zīmes un citus paņēmienus. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi. Saskarsme ir ietverta jebkurā cilvēcisko kontaktu veidā, tās varā ir regulēt un mainīt atsevišķa indivīda psiholoģisko attīstību un uzvedību jebkurā dzīves situācijā. Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai saskarsmē, atdarinot citus saskarsmes locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi.

Dzīve ir nepārtraukts saskarsmes process. Cilvēks dzīvo cilvēkos: mācās, strādā, atpūšas un nepārtraukti kontaktējas ar citiem. Cilvēki nevar “nepieskarties” viens otram gan tiešā, gan pār nestā nozīmē, jo saskarsmē cilvēki apmierina savas sociālās vajadzības, tajā skaitā, arī vienkārši vajadzību pēc otra cilvēka. Ir taču situācijas dzīvē, kad mūs neinteresē lietišķi darījumi, bet mēs gribam vienkārši ar kādu – visbiežāk tie ir tuvinieki un draugi – pabūt kopā. Amerikāņu psihologs Ēriks Berne (1902 – 1970) saskarsmi nosauca par alkām (vajadzību) pēc glāstiem. Glāsti ir jebkura rīcība, “kas nozīmē otra cilvēka klātbūtnes atzīšanu”. Glāsti ir fizisks pieskāriens vai simboliska atzinība: skatiens, vārds, smaids, žests.

Labi pazīstams ir izteikums: “ Ja tu ko nespēj paveikt kopā ar citiem, tad tu to patiešām ne spēj”.

Sociālās salīdzināšanas teorija akcentē citu cilvēku lomu pašnovērtējumā tajos gadījumos, kad nav skaidru objektīvu personisko dzīves un profesionālo standartu. Tad mēs skatāmies uz ci tiem: ko un kā citi dara, ko un kā citi domā.

Sociālā apstiprinājuma teorija uzskata, ka personības attīstībai ir nepieciešams citu cilvē ku novērtējums, piemēram, atzinība: “Tu esi labi paveicis savu darbu”. No vienas puses, cilvēki cenšas atdarināt viens otru, līdzināties vairākumam (atdarinot arī apģērbu, frizūru, uzvedības stilu), bet, no otras puses, viņi cenšas apliecināt savu “es”.

Visām šīm teorijām kopīga ir atziņa par saskarsmi kā cilvēka pamatvajadzību. Atšķiras tikai akcenti.

Ir iespējams nosaukt dažas saskarsmes aksiomas, kas raksturo tās būtību.

1. Saskarsmes ir attiecības. Cilvēks dzīvo sabiedrībā. Sengrieķu filozofs Aristotelis (384 –322 p.m.ē.) cilvēku definēja kā “sabiedrisko dzīvnieku”. Cilvēku kā sociālu būtni raksturo kontaktu daudzums un daudzveidība. Vārdu sakot, cilvēks ir attiecību kopums.

Māja / ģimene, kaimiņi Dažādas sadzīves situācijas /

Universitāte / kursa biedri, pasniedzēji Darbs / kolēģi, priekšnieki, padotie

Savstarpējās attiecības ir cilvēka spogulis, kas ļauj palūkoties uz sevi no malas un sevi novērtēt.

2. Saskarsme ir attieksmes veids. Savstarpējās attiecībās cilvēki vienmēr izpauž savu attieksmi pret saskarsmes partneri, viņa uzvedību, viedokli. No savstarpējās attieksmes ir atkarīgas attiecības un to rezultāts. Gan attiecības, gan rezultāts var būt pozitīvs vai negatīvs. Attieksmes izvēle ir atkarīga no mūsu orientācijas attiecīgā situācijā: kas mums ir svarīgāks – pašas attiecības vai rezultāts.