Latvijas karavīra darba laiks un atpūtas laiks

tikai MDL tas nav definēts. Tas ir iekļauts AS Garnizona un sardzes reglamentā, kurš vairs nav spēkā, bet jaunais reglaments nav pabeigts, tāpēc Nacionālajos bruņotajos spēkos (turpmāk NBS) nav reglamentēts cik daudz un cik bieži karavīri var strādāt bez atpūtas.

NBS Iekārtas reglamentā ir skaidras norādes par to, kad tiek dota karavīram atpūta – “Diennakts norīkojumos norīkotās amatpersonas nakti pirms norīkojuma atbrīvo no visām mācībām un citām nodarbībām. Pirms norīkojuma izpildes sākšanas personālsastāvam jādod vismaz trīs stundas laika sagatavoties un atpūsties (gulēšanai). Karavīri pēc diennakts norīkojuma izpildes maiņas dienā jāatbrīvo no mācībām un darbiem. Atpūtai jādod ne mazāk par 12 stundām”.

Savukārt AS Garnizona un sardzes reglamentā (gan tajā, kurš nav spēkā, gan projekta variantā) minēts, ka Sardzēm jāmainās katru diennakti. Vieni un tie paši karavīri var būt norīkoti sardzē parasti ne biežāk kā pēc divām diennaktīm.

Tā kā MDL ir rakstīts, ka uz karavīru neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie akti, es nedrīkstētu nemaz skatīt DL, bet šoreiz esmu nolēmusi skart šos divus likumus un salīdzināt tos, neaizmirstot ES direktīvas.

Runājot par Militārās policijas karavīriem, kuri iet diennakts norīkojumos. Viņu grafiki ir diezgan sakārtoti, tikai diemžēl, ja kāds no norīkojuma karavīriem saslimst, iet atvaļinājumā, vai ir kāds cits attaisnojošs iemesls, cieš citi.

Vieni un tie paši karavīri sardzē iet pēc trim diennaktīm (skatīt pielikumu). Viņu galvenais uzdevums ir apsargāt militāri svarīgus objektus. Nedēļā sanāk strādāt 48 stundas, kas ir ievērots skatoties Direktīvu 93/104. Diemžēl dzīve nav tik skaista, kā ir ieplānots. Karavīri mēdz strādāt diennakti pēc diennakts, tas jau ir 96 vai 72 stundas nedēļā. Pēc darba likuma summētais darba laiks nedrīkst pārsniegt 160 stundas četru nedēļu laika posmā, diemžēl te mums ir runa par 168 un vairāk stundām.

Vēl bez tā, ka karavīriem ir jāiet norīkojumos, viņiem ir arī nodarbības, kurās iemāca iemaņas, kuras ir nepieciešamas ne tikai norīkojumos, bet arī apsargājot dažādus ārpuskārtas objektus vai personas.

Netiek ievērots pats galvenais – cilvēki (jo karavīri ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie, kuriem ir nepieciešama atpūta) nav atpūtušies, ģimenēs sākas nesaskaņas, veselība sāk pieklibot. Daudzi sāk lietot alkoholu, lai atslēgtos no darba pienākumiem, arī narkotikas (pēc pagājušā gada skandāla), jo sakrājas viss iepriekš minētais un cilvēks ir zaudējis iespēju dienēt armijā, un viņiem neatrast darbu valstī. Viņi aizceļo. Tas ir viens no gadījumiem, kurš man ir zināms.

Kā jau strādājot pēc grafika, karavīru darbs iekrīt arī svētku dienās, par kurām viņiem vajadzētu saņemt brīvdienu, bet diemžēl nekas tāds nenotiek.

Kā redzam uz karavīru neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošie normatīvie akti. Kāpēc cilvēki neuzticas Latvijas armijai? Viņiem liekas, ka viņi ir dzērāji, kaut kādi trakie utt. Man atliek vien uzdot šiem ļautiņiem tikai vienu jautājumu – kādi būtu viņi, ja viņiem nedotu atpūsties, katru dienu viņi dzirdētu sliktus vārdus no augstākstāvošo mutes tikai tāpēc vien, ka kādam ir slikts garastāvoklis?