Ievelc dziļi elpu un, gaisu izlaižot no plaušām, lēnām aizver acis. Iedomājies, ka līst lietus... Vai izdarīji, kā es teicu? Ja ne – izdari! Kādas bija sajūtas? Patīkamas, nomācošas vai satraucošas? Lietus bija sīks, brāzmains, varbūt iedomājies, ka līst kā ar spaiņiem? Pieļauju domu, ka šī ir viena no tām situācijām, kur izrādās – cik cilvēku, tik viedokļu. Arī Vizma Belševica un Knuts Skujenieks savā dzejā atklājuši lietus esamību – dažādās sajūtas, lietu gan tiešā, gan simboliskā nozīmē-, bet ikviens vārds un apzīmējums norāda uz lietus spēku.
Pats par sevi lietus nav ne skumju, ne priecīgu noskaņu radošs, savu nokrāsu tas iegūst kādā noteiktā situācijā. Tā, piemēram, Vizma Belševica savā dzejolī „Dziesmiņa lietainā naktī” mums saka:
„Tu guli
Un starp mums guļ tālums,
Un mani vārdi naktī skrien,
Pa lietu brien,
pa peļķēm brien
Pa tumšiem ceļiem mani vārdi.”
Ar šīm rindām autore, manuprāt, norāda uz bezpalīdzību un vientulību, kas rodas lasītājam, lasot šo dzejoli. Knuts Skujenieks spēj oponēt, pierādot, ka lietum ir arī rotaļīgā puse:
„es vienmēr atceros
kad lietus danco pa jumtu
tad uzspīd saule
bet galvā joprojām lietus.”
Vēlreiz pierādās, ka visu dzīvē nosaka cilvēka attieksme – optimists vienmēr redzēs glāzi līdz pusei pilnu, bet pesimists – pustukšu, lai gan Mērfija likums skan šādi: „Auksta glāze izskatās tieši tāda pati kā silta.” Lietus motīva izmantojums rada pretstatus, jāmaina tikai vārdi, teikumi un idejas.
Vairāki salīdzinājumi tiek minēti arī par lietu, piemēram, „līst kā ar spaiņiem”, tas nozīmē ļoti spēcīga lietusgāze, „līst kā no sietiņa” – smalks un patīkami veldzējošs lietutiņš. K. Skujenieks savā dzejā aiz vārda „lietus” piemin, ka „tas līst līdz mūža galam”, tādējādi atkal radot kāda vai kaut kā nebeidzamību. Dzejolī „Maza lietaina balādīte” autors centies attēlot lietu tiešā nozīmē, manuprāt, tas izdevies veiksmīgi un eleganti vienkārši:
„Viens – div`
`iens – div!
Maršē pa jumtu slapji zaldātiņi
`iens – div`
`iens – div`
`iens – div`
Apkārt griez-ties
Zaldātiņi krīt lejā
Un pārvēršas jūrniekos”
Lietum šeit tika piešķirta galvenā loma, lietus vairs nav kā fons vai noskaņas radītājs, bet pats galvenais, radot īstu sajūtu un dzirdes gleznu, it kā tepat blakus aiz loga lītu lietus. Tik vien atšķirība – lietus ir patīkams, nevis tas, kurš sarauc cilvēku pieres, jo padarījis slapjus no galvas līdz kājām. Vai nebūtu jauki tādā laikā diviem, trim vai visiem četriem zem viena lietussarga slēpties?
Pēc manām domām, lietus dzejā visspēcīgāk izpaužas caur simboliem, kad lietum piemīt kaut kas vairāk par ūdens liešanu, un sapratne sniedzas pāri tam, ka lietus ir eņģeļu asaras. Vizma Belševica dzejolī „Dziesma dūdieviņam!” atklāj:
„Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek,
Sadūdo lietu! (..)
Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu,
Pārsijā kāpas
Pārzūzo dūksnāju – donī zem zieda guļa
Mana melna sāpe.”
Šīs rindas pierāda ticību lietus spēkam – tas spēj radīt miera sajūtu, apmierinājumu un sava veida laimi. Lietus tiek parādīts kā simbols ceļam, kuru nākas pāriet ikvienam, neticot cilvēkiem, kuri saka, ka vienmēr esi pusceļā, jo tādam ceļam gala neesot. Lietus spēj attīrīt dvēseli, atliek tikai tam ļauties un noticēt brīnumam, ka ūdenim ir dziedinošs spēks. Šāda veida simbolu izmanto ne tikai Vizma Belševica, bet arī daudzi citi literārie mākslinieki, izceļot lietu dažādu citu dabas parādību vidū.
Kas meklē, tas atrod! Arī lietus var kļūt tikpat svarīgs kā sirds, sapņi, draudzība un dzimtene... Labi, varbūt ne tik svarīgs, bet tomēr – ne vienaldzīgs. Lietus var būt tik atšķirīgs, un tā vērtību ceļ vai noniecina tieši cilvēks ar savām vērtībām un sajūtām. Līdzīgi, kā nav labu un sliktu cilvēku, tikai darbi ir labi vai slikti, tā arī lietum nedrīkst „piespraust” vienu noteiktu zīmīti. Mums katram vajag iemācīties būt tik labam māksliniekam, ka glezna – dzīve, ko veidojam, ir košu krāsu pilna, lai gan notikumi, iespējams, nav tie priecīgākie.
