Lietus motīvs Vizmas Belševicas un Knuta Skujenieka dzejā

Ievelc dziļi elpu un, gaisu izlaižot no plaušām, lēnām aizver acis. Iedomājies, ka līst lietus... Vai izdarīji, kā es teicu? Ja ne – izdari! Kādas bija sajūtas? Patīkamas, nomācošas vai satraucošas? Lietus bija sīks, brāzmains, varbūt iedomājies, ka līst kā ar spaiņiem? Pieļauju domu, ka šī ir viena no tām situācijām, kur izrādās – cik cilvēku, tik viedokļu. Arī Vizma Belševica un Knuts Skujenieks savā dzejā atklājuši lietus esamību – dažādās sajūtas, lietu gan tiešā, gan simboliskā nozīmē , bet ikviens vārds un apzīmējums norāda uz lietus spēku.

Pats par sevi lietus nav ne skumju, ne priecīgu noskaņu radošs, savu nokrāsu tas iegūst kādā noteiktā situācijā. Tā, piemēram, Vizma Belševica savā dzejolī „Dziesmiņa lietainā naktī” mums saka:

Ar šīm rindām autore, manuprāt, norāda uz bezpalīdzību un vientulību, kas rodas lasītājam, lasot šo dzejoli. Knuts Skujenieks spēj oponēt, pierādot, ka lietum ir arī rotaļīgā puse:

Vēlreiz pierādās, ka visu dzīvē nosaka cilvēka attieksme – optimists vienmēr redzēs glāzi līdz pusei pilnu, bet pesimists – pustukšu, lai gan Mērfija likums skan šādi: „Auksta glāze izskatās tieši tāda pati kā silta.” Lietus motīva izmantojums rada pretstatus, jāmaina tikai vārdi, teikumi un idejas.