Māte Rūdolfa Blaumaņa dzīvē un daiļradē

Māte ir visdārgākais un mīļākais cilvēks mūsu dzīvē. Tikai māte ir galvenā audzinātāja. Par viņu ir rakstīti daudzi dzejoļi un stāsti.

Rūdolfs Blaumanis pateicās savai mātei par visu, ko viņa sniedza viņam topošajam rakstniekam. Māte bija enerģiska un dzīvespriecīga, zināja labi folkloru. Karlīne tā sauca Rūdolfa māti, «zināja no galvas daudz sakāmvārdu, tautas dziesmu, dažādu pantiņu, arī tādus, kas saucami par cenzējamiem”. Viņa bija gudra un daudz lasīja. «Sarunā bieži prata iepīt tautas dziesmu teicienus”.

Viņai bija zināmi daudzi oriģināli teicieni, kādus tagad vairs nedzird. « Kā attaisnojumu arvien iepina sarunā teicienu: « Tā tas ir, tā veci ļaudis domāja un runāja”. Par šo teicienu Blaumanis rakstīja kopotos rakstos.

Mātei liela nozīme bija ne tikai dēla audzināšanā, bet arī tā daiļrades tapšanā. « Viņai Rūdolfs mēdza lasīt priekšā savus tikko uzrakstītos darbus, un to tālākā veidošanā, it īpaši valodas ziņā, lielā mērā orientējās pēc mātes piekrītošā vai noraidošā sprieduma”. Māte bija kā daugs, pirmais R. Blaumaņa daiļrades kritiķis.

Var arī atcerēties Aleksandru Puškinu, kurš arī teica « paldies!” savai auklei. Rakstīja viņai skaistus dzejoļus.

Rakstot par Blaumaņa māti, man ir radušās pārdomas par mātes lomu mūsdienās, par attiecībām, kuras veidojas starp mani un manu mammu. Ne vienmēr viss ir labi. Dažreiz arī var būt strīdi. Šajā brīdī nedomāju par to, ka mātei ir dzīves pieredze, bet man jāiepazīst daudz kas jauns.

Kad mēs esam jauni, domājam tikai par brīvību, gribam būt patstavīgi.