Nāves ētika

Visu organisko pasauli raksturo universālais dzīvā un mirušā pretstats. Šīs divas pasaules ir pilnīgi atšķirīgas savā kārtībā , struktūrā un ritmā . Katrs dzīvais organisms nes sevī savas iznīcības iespējamību ārējās pasaules ietekmes rezultātā un nepieciešamību iekšēju faktoru darbības rezultātā. Ir jāpierod pie domas, ka katras dzīvības sākumā ir ieliktas arī tās beigas. Tikai nedzīvajā pasaulē viss ir mūžīgs, nemainīgs. Taču dzīvība nepārtraukti atrodas attīstības procesā, kas savukārt saistīts ar mūžīgu maiņu un tapšanu, un, protams, ar katras atsevišķas būtnes bojāeju. Visas organiskās dabas riņķojumu un cikliskumu raksturo triāde – dzīve nāve jauna dzīve. Tas nzīmē, ka vienam organismam ir jaiet bojā , lai dotu dzīvību un vietu citam,kurš būs piemērotāks jaunajiem apstākļiem

Cilvēks ir būtne, kas nostādīta nāves priekšā visas savas dzīves laikā, nevis vienīgi mūža pēdējā stundā. Mēs bieži iedomājamies par šo nenovēršamo notikumu. Cilvēks , māca Hēgelis, ir vienīgā būtne, kas spējīga uz pašnāvību kā iespējamo izeju no pašreizējās dzīves bezjēdzības un bezcerības. Tikai cilvēkam piemīt iespēja pieņemt vai nepieņemt dzīvi atkarībā viņa priekšstatiem par tās jēgu, jo apņēmība dzīvot viņam saistās ar atbildības uzņemšanos. Un vienīgi cilvēks var apzināti doties nāvē , aizstāvot savus tuviniekus, savas idejas. Arī slavenais Hamleta monologa sākums

īpaši akcentē, ka tieši tas ir pats svarīgākais Jautājums, kurš jāatrisina cilvēkam. Pārējie ir nosacīti nebūtiski un izriet no pirmā jautājuma pozitīva vai negatīva risinājuma. Pāšnāvības izvēles iespēju nosaka arī cilvēka uzskati par labo un ļauno, ko stipri ietekmē viņa piederība pie kādas no reliģijām. To ietekmē atbildības izjūta pret sevi kā Dieva radītu būtni.

Nāvi var aplūkot no diviem aspektiem. No vienas puses, kā katras dzīvas būtnes dabiskas beigas, kā nenovēršamu faktu parādību dabiskajā kārtībā, no otras puses, kā fenomenu, neatkārtojamu notikumu, kurš īpaši raksturo cilvēcisko esības veidu, kā neatņemamu cilvēka dzīves elementu. Rakstnieks M. Frišs raksta :

‘’Jau ilgi , pirms mēs apzināmies kā mirstīgas būtnes , mēs pieredzē izzinām laika plūsmu un ļoti agri izdarām atklājumu, ka dzīve plūst nāvres virzienā .Bez šis pieredzes nekad nerastos jautājums par dzīves jēgu. Bez jautājuma par tās jēgu neatkarīgi no tā , vai mēs atrodam uz to atbildi, vai arī šis jautājums noved mūs izmisumā, nav cilvēka.’’

Par nāvi ir jādomā kā par noslēpumu, nevis kā par problēmu. Noslēpums no problēmas atšķiras ar to, ka katrai probēmai ir iespējams atrisinājums , taču noslēpumiem nav konkrēta atrisinājuma, tie jārisina kartu reizi no jauna un katram priekš sevis. Cilvēks nevar noteikt mirkli, kad pienāks viņa kārta. Tāpēc nāvē nav iespējams arī ielūkoties no iekšienes. Savu apzinātu nāvi neviens neviens nevar pārdzīvot principā, ja nāves būtība ir cilvēka garīgās dzīves beigas. Nāve šajā ziņā ir neizzināma un mums jāsamierinās ar tās uztveri kā simbolu.