Novele „Nāves ēnā”

Rūdolfa Blaumaņa novele „Nāves ēnā”, pēc kuras motīviem 1971. gadā ir arī uzņemta mākslas filma, ir dramatisks literārs darbs ar negaidītu atrisinājumu, kas novelei kā daiļliteratūras žanram ir raksturīgs. Darbā sižets notiek uz ledus gabala, uz kura atrodas 14 vīri – zvejnieki, kuri, pamanījuši savu attālināšanos no krasta, cīnās par savām dzīvībām, kuru liktenis ir Mātes Dabas rokās un kuras viņi cenšas glābt, 5 dienas pārtiekot no pusjēlām zivīm. Laiks, kad notiek šī darbība, nevarētu būt mūsdienas; tas varētu notikt pirms vairākiem desmitu gadiem, jo viens no faktoriem, kas liecina, ka sižets nav mūsdienās, ir filmas uzņemšanas gads – 1971. gadā, bet tieši darbā tās lietas, kas liecina par atainoto vietu un laiku, ir vīru valoda ar specifiskiem, interesantiem senlatviešu vārdiem.

Novelē un ne tikai šajā, bet arī citos savos darbos Rūdolfs Blaumanis īpašu uzmanību pievērš varoņu raksturam. Viņš meklē un izdomā dramatiskas situācijas, kurās raksturs atklājas sevišķi spilgti. Viena no šādām situācijām ir nāves tuvums. Spriedze, dabas apstākļi, kooperatīvs darbs u.c. – tās visas bija lietas, kuras tai brīdī ļoti ietekmēja tēlu rīcības un raksturus, un šo faktoru saprātu robežu pārkāpšana varēja izraisīt nesaskaņas, strīdus, kas, savukārt, varētu novest pie pēdīga rezultāta. Tāpēc šajā darbā vajag tādu, kas spētu nerast šādas situācijas, kas spētu uzturēt mierīgu atmosfēru un cerību, ka vīri tiks mājās.

Tēli lasītājus varētu ietekmēt ar savu raksturu un būtību. Katram lasītājam darbības gaitā parādījās kāds īpašs tēls, kurš ir aizrāvis lasītāju, bet tā kā ir traģisks nobeigums šai novelei, tad var ļoti pārsteigt lasītāju.