Pilsonība un pilsonības iegūšana

Pasaulē personām ir 5 personu statusu veidi ,bet Latvijā to ir pat 6 veidi un tie ir pilsonis , ārvalstnieks , apatrīds , dipatrīds ,persona ar speciālo statusu un tieši Latvijā esošais personas statuss – nepilsonis.

Mūsdienās visā pasaulē pilsonība tiek uzskatīta par tiesisku saikni starp personu un valsti.Kā viena no galvenajām pilsonības īpašībām ir tā , ka pilsonībai ir pastāvīguma raksturs.Pilsonība nosaka personas un valsts savstarpējās tiesības un pienākumus.Latvijā pilsonības iegūšanas jumta likums ir Pilsonības likums, kas ir pieņemts 1994.gada 22.jūlijā un ir spēkā no 1994.gada 25. augusta . Latvijas Republikas Pilsonības likumam ir bijuši vairākkārtīgi grozījumi un pēdējie grozījumi ,lai būtu spēkā piedzīvoja pat tautas nobalsošanu (referendumu).

Tāpat kā pasaulē arī Latvijā pilsonībai ir noteikti pamatprincipi, respektīvi tā ir Latvijas pilsonībai paredzētā vadošā līnija , kas nosaka Latvijas Republikas pilsoņa statusa iegūšanas noteikumus, savstarpējās tiesības un pienākumus starp personu un valsti.

Pilsonība ir noturīga politiski tiesiska saikne starp valsti un atsevišķu indivīdu, juridiskais apliecinājums personas piederībai pie valsts. Pilsonības institūts pastāv, kopš radušās valstis. Tas bija izveidots jau Atēnās un Senajā Romā. Ar terminu "pilsoņi" apzīmē personu kategoriju, kam ar šo valsti ir likumā noteiktas savstarpējās tiesības un pienākumi. Tātad šīs personas pilnā mērā bauda visas pilsoniskās, ekonomiskās un politiskās tiesības un tām jāpilda valsts likumos paredzētie pienākumi. Agrāk tika lietots arī termins "pavalstnieki". Mūsdienās to izmanto vienīgi monarhistiskajās valstīs. Šis termins ticis lietots arī Latvijā, kad 1919.gada 23.augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par Latvijas pavalstniecību". Šis likums tika apstiprināts vēl pirms Satversmes pieņemšanas un Saeimas ievēlēšanas, jo topošajai neatkarīgajai valstij bija ļoti svarīgi noteikt personu loku, kas piedalītos valsts politikas veidošanā.

ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz pilsonību. Pēc Otrā pasaules kara valstu attīstība un bēgļu un bezvalstnieku stāvoklis noteica, ka tiesības uz pilsonību vai nacionalitātes atzīšanu kļūs par pamatu daudzām citām tiesībām un šādu tiesību atņemšana kļūs par visu cilvēktiesību atņemšanu. Modernā attīstības tendences nosaka uz dieviem savstarpēji saistītiem principiem: 1) tiesības uz pilsonību ir iedzimtas cilvēktiesības un 2) bezvalstnieka statusa nepieļaušana. Kopš tā laika daudzi no viedokļiem kļuvuši par starptautiskiem standartiem. Tomēr pretrunā šiem diviem pamatprincipiem ir arī daudzās valstīs situācijā, tai skaitā arī, Latvijas pašreizējā situācija, kad iedzīvotājiem nav ne pilsoņa , ne nepilsoņa statuss, tādēļ viņi paliek it kā gaisā karādamies, jo attiecīgi šāds indivīds no konstitucionālo tiesību teorijas nepieder ne pie vienas valsts un viņiem arī nepienākas nekādas sociālās garantijas, ko valsts garantē savas valsts pilsoņiem, tādējādi šie iedzīvotāji neatrodas ne vienas valsts aizsardzībā. Līdz šim tomēr nav skaidrs, kas cilvēkus pamudina tā rīkoties, jo ne politiski, ne sociāli iemesli šajā situācija nespēj būt gana objektīvi, jo paši cilvēki pakļauj sevi augstam riskam, ka vajadzības gadījumā viņiem nebūs, kur griezties pēc palīdzības.