Psiholoģija, Psihoterapija, Psihiatrija - māsas?

Ar psihoterapiju uz doto brīdi saprot komplekso ārstniecisko verbālo un neverbālo iedarbību uz emocijām, spriedumiem, cilvēka pašapziņu daudzu psihisko, nervu un psihosomatisko saslimšanu gadījumos.

Nosacīti, izšķir klīniski orientētu psihoterapiju, vērsto, galvenokārt, uz esošas simptomātikas mazināšanu un likvidēšanu, un personīgi orientētu psihoterapiju, kas tiecas palīdzēt cilvēkam mainīt savu attieksmi pret sociālo vidi un savu personību. Psiholoģiskā korekcija tiek noteikta kā psiholoģiskā iedarbība, vērstā uz psiholoģiskām struktūrām ar mērķi nodrošināt pilnvērtīgu personības attīstību un funkcionēšanu. Kādas ir grupas psiholoģiskā treninga pamata atšķirības no terapijas, korekcijas un apmācības? Pirmkārt, atšķirībā no psihoterapijas, treninga darba mērķi nav saistīti ar ārstēšanu. Trenings ir orientēts uz psiholoģiskās palīdzības sniegšanu, nevis uz ārstniecisko iedarbību. Šis stāvoklis, protams, neizslēdz atveseļošanas procedūru pielietošanas iespēju. Treningā var piedalīties ne tikai faktiski veseli cilvēki, bet arī cilvēki psihes pierobežas stāvokļos. Otrkārt, psiholoģiskā treninga atšķirību no psihokorekcijas nosaka tas, ka treningā uzmanība tiek veltīta ne tik iekšējās pasaules diskrētiem raksturojumiem, atsevišķām psiholoģiskām struktūrām, cik personības attīstībai kopumā. Bez tam, korekcija ir tieši saistīta ar psihiskās attīstības normas izpratni, uz kuru tā orientējas, tajā pat laikā dažos treningu veidos normas kategorija netiek pieņemta. Treškārt, treninga darbu nav iespējams aprobežot tikai ar apmācību, tāpēc, ka kognitīvais komponents treningā ne vienmēr ir galvenais un dažreiz tas vispār var nebūt. Speciālisti par vērtīgāku treninga dalībniekiem uzskata, vispirms, emocionālās pieredzes iegūšanu. Tomēr psiholoģiskais trenings ļoti cieši saskaras ar attīstījušos apmācību, kuru saprot šī vārda plašajā nozīmē. Pie tam, treningā var tikt pielietotas psihoterapijas, korekcijas un apmācošas metodes, kas daudzos gadījumos neļauj viennozīmīgi noteikt grupas darba formu.

Par šīs apmācības kodolu kļuva Kaļiņingradas pils. Psihiskās enerģijas institūts, Filipīnu hileru kursi un semināri, Starptautiskā internacionālā un Eiropas informācijas akadēmija, eniopsiholoģijas katedra, Aleksandra Volkova skola – informātikas un psihoenerģētikas kurss. Vēlāk, aizraujoties ar šo mācību, es kļuvu par psiholoģijas fakultātes studentu, sāku studēt psiholoģiju.

Psiholoģiskā konsultēšana ir tiešs darbs ar cilvēkiem, kas vērsts uz dažāda veida psiholoģisko problēmu risināšanu, saistīto ar grūtībām attiecībās starp personībām, kur iedarbības pamatlīdzeklis ir noteiktā veidā organizētās pārrunas; psiholoģiskās konsultēšanas būtība sastāv no tā, ka psihologs, izmantojot speciālās profesionālās zinātniskās zināšanas, otram cilvēkam rada apstākļus, kuros viņš pārdzīvo savas jaunas iespējas viņa psiholoģisko uzdevumu risināšanā. Psiholoģiskā konsultēšana, kā psiholoģiskās palīdzības veids, adresēta psihiski normāliem cilvēkiem personības attīstības mērķu sasniegšanai.

Katrs cilvēks var iemācīties izmantot savus iekšējos resursus, lai pārvarētu grūtības, ar kurām viņš saskārās dotajā brīdī. Visbiežāk cilvēks vēršas pēc palīdzības, kad jūt, ka atrodas krustcelē, nezina, kā rīkoties, bet dažreiz neredz arī izeju. Psihologa loma ir palīdzēt klientam starp liela iespēju daudzuma izvēlēties to ceļu, kurš piestāv tieši viņam. Psihologs pavada klientu šajā etapā dažreiz pasargājot viņu pagriezienos, dažreiz pagrūžot uz priekšu. Katram cilvēkam izmaiņām ir nepieciešams tik daudz laika, cik nepieciešams tieši viņam, tas ir ļoti individuāli. Ideāli, terapija ir process, kura dalībnieki (gan klients, gan arī psihologs) ir aktīvi un atklāti kopīgai jaunradei.