Rainis un vin̦a brāl̦i: viena dzejnieka septin̦as dzīves
Ēģipte (no 23 40pp).
Izvēlē (no 40 56 lpp).
Savādnieks Bazeners (no 56 70 lpp).
Dzīve.
Rīga (no 75 90 lpp).
Mazais Jēkabs (no 90 106 lpp).
Jasmuiža (no 107 136 lpp).
Pēterburga (no 137 – 170 lpp).
Bojāeja Viļņā (no 170 178 lpp).
Dzīve.
Jaunā Strāva (no 179 – 201 lpp).
Cīrihe (no 202 – 210 lpp).
Pravietis un Aspazija (no 211 217 lpp).
Katastrofa (no 218 – 263 lpp).
Dzīve.
Jelgava, Berlīne un tā tālāk (no 267 – 292 lpp).
Bedre (no 292 – 306 lpp).
Eiridike, Orfejs (no 307 330 lpp).
Daudz simtu jūdžu tālumā. (no 331 – 349 lpp).
Dzīve.
Dzimtenē (no 353 – 372 lpp).
Divi ēņģeļi (1905. gads) (no 372 – 383 lpp).
Dzīve.
Sinjors Nagliņš (no 389 – 403 lpp).
Antiņš (no 404 – 429 lpp).
Virsotne (no 430 – 459 lpp).
Jāzeps un viņa brāļi (no 460 – 486 lpp).
Karš (486 – 510 lpp).
Raiņa mūža beigas.
Aspazijas mūža beigas.
Antons Birkerts Raiņa biogrāfijā: “Tēvs bija liels zirgu mīlētājs. Viņš turēja skaistus zirgus braukšanai. Man arī patika skaisti zirgi un labprāt patika jāt.”
Daukšu mājās dzīvoja meitene, kas piedzima 3 mēnešus pirms Jāņa Pliekšāna, nezinādama, ka pēc 28 gadiem būs viņa sieva. Meiteni sauca par Johannu Emīliju Lizeti, bet mājās – Elza.
4 gadu vecumā Jānis pārvācās pie Daugavas, kas iepiedusies atmiņā – uz Randeni. Tur bija krietna saimniecība, platība, aiz platās upes viņā krastā – Dinaburgas cietoksnis. Gar māju tecēja divas straumes: no vienas puses upe un no otras – ceļš. Dzīvojot Randenē, vecāki aizliedza spēlēties ar kalpu bērniem, jo tie ir netīri un smirdot pēc mēsliem. Tāpat arī Elzai, jo viņa bija saimniekmeita, kā arī slimoja un vilka dārgas drēbes, kuras sasmērēt dubļos nebija vēlams.
5 gadu vecumā Rainis jutās vientuļš. Pēc neilga laika negaidīti mātei piedzima meita vārdā Dora. Mājās nebija pat šūpulis, bet Jānis no lieliem priekiem sāka vākt visu apkārt noderīgo tā izgatavošanai. Randenē Jānis pavadīja 5., 6., 7. gadu. Vecākiem bija daudz darba, un māte bija izauklējusi 5 bērnus, noņēmusies ar Doru vairāk par Jāni. Vecākajai māsai Līzei tajā laikā bija sešpadsmit, septiņpadsmit gadi, daudz lasīja, palīdzēja mātei.
Pirms braukšanas ciemos uz Dinaburgu sākās plūdi Daugavā, tāpēc brauciens bija ģimenei jāatceļ. Jānis to ļoti negribēja, tāpēc lūdza Dievu no visa spēka, lai laikapstākļi noskaidrotos, un tā tas arī brīnumaini izdevās! Pēc tam Jānis līdz 15 gadiem stingri turējās pie reliģijas un pildīja baušļus.
1870. gadā Jāņa apkārtnē plosījās epidēmija – laikam holera, jo daudz ļaužu mira. Tajā laikā tēvs būvēja dzelzceļu (Dinaburga Šauļi 1873), kas Jānim iespiedies atmiņā kā rūpniecības laikmets 6 7 zēna gados.
Pēc armijas mācībām vecāki viņu ņēma līdzi uz Dinaburgu. Pilsētā Jānim dzīve likās straujāka ritma nekā muižā.
Pirmie literatūras iespaidi Rainim nāca no tautas dziesmām, ko dziedāja māte, ko dzirdēja apkārt. Rainis ieguva savu bērnību gan laukos, gan pilsētā – upe un ceļš, pilsēta un dzīvs lauku plašums. Un vēl negribēta vientulība, jo vecākiem nebija laika ņemties ar viņu; plāna āda.
Jānim atkal ir jāpārceļas, un ģimene pirmo reizi sadalās – māte paliek Randenē kopā ar divgadīgo Doru, Krišjānis Pliekšāns, Jānis un Līze pārceļas uz jauno māju netālu – Berķeneli. Tā atradās Vitebskas guberņā.
- Microsoft Word 53 KB
- 2026. g.
- Latviešu
- 23 lapas (5704 vārdi)
- Skola
- Eilija
-









