R Blaumaņa "Nāves ēnā" Kārlēns

“Arvienu vel puta dienvidus vakara vejš, un arvienu vel milzigais ledus gabals peldeja talak un talak jura iekša. Uz ledus gabala atradas 14 zvejnieki.”

Ta ari es uzzinaju par notikušo un pirmoreiz sastapu Karlenu. Mani piesaistija zena riciba. Ko daritu es? Vai mani nebutu parnemis izmisums, un es nemestos jura ka Skaru Juris, lai peldetu uz krastu? Karlens parvareja izbailes un domaja ari par citiem. Novele vissaistošakas škita tas lappuses, kuras Rudolfs Blaumanis attelojis Karlenu.

Nedaudz velak es ieveroju, ka “Karlena zilas, skaidras acis pildijas ar asaram.” Vinš laikam juta noželu, ka nav peldejis uz krastu. Kas notiks talak? Vai kads šos zvejniekus atradis un izglabs? Tik spilgti, ticami R.Blaumanis atklajis izmisušo zvejnieku raksturus un pardzivojumus, ka man brižam škita, ka ari es esmu uz ši ledus gabala.

Novele telotos zvejniekus redzeju iztele ka dzivus.Bet visvairak, vistiešak es izjutu Karlena acu skatienu. “Zena zilas acis, pilnas sapiga izmisuma, skatijas puisi?” Esmu pateiciga Birkenbaumam, ka vinš sajuta laipnu labvelibu pret Karlenu, ka vinš mierina zenu, sasilda.

Vissatraucošak bija lasit par jauna zena jutam: “Vina sirds tvikst pec kaut ka nezinama, neapjaušama, pec kada brinuma, jo plaukstošai dzivibai nave ir kaut kas neticams.”

Visi Birkenbaums, Grintals, Janis un citi, jau sava dzive pieredzejuši kaut ko vairak, bet Karlena dzive tikko uzplaukusi, vinš vel nav saticis milestibu, un tapec “vina acis dega neapmierinatu ilgu sapiga liesma ”.