Referāts par Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā” un Daces Pūces filmu “Bedre”

Latviešu literatūras un kino darbi pēdējos gados nereti pievēršas sarežģītām cilvēku attiecībām, bērnības traumām, atstumtībai un ceļam uz saprašanu un gaismu. Lai gan Daces Pūces filma Bedre veidota pēc Janas Egles stāstu krājuma Gaismā stāstu motīviem un risina līdzīgas tēmas, tomēr tā būtiski atšķiras pieejā, izteiksmes līdzekļos un uzsvaros.

Autores pirmo īsprozas grāmatu Gaismā veido astoņi nelieli stāsti, lielākā daļa no tiem iepriekš jau tikuši publicēti literatūras žurnālos un portālos vai prezentēti lasījumos pirms paša krājuma izdošanas. Lasītājam varētu šķist, ka stāstos sastopamas teju neticamas un neiespējamas situācijas, taču ļaunākais ir tas, ka nevienā no aprakstītajām situācijām nav nekā neticama un neiespējama. Visus stāstus caurvij centrālā dramatiskā ass, kurai lasītājs notic bez ierunām. Autore lieliski spēlējas ar lasītāja priekšnojautām, katru stāstu sākot ar gandrīz vai nevainīgu, ikdienišķu un steriotipisku ievadu par stāsta varoni līdz brīdim, kad tiek atklāts kāds dziļi atmiņā aprakts notikums, kas pilnīgi negaidīti lasītājam iecērt pa pieri kā āmurs. Piemēram, krājuma pirmais stāsts Judīte sākas ar pavisam nevainīgu mātes – meitas sarunu par āboliem, atklājot it kā klišejisko ainu par vidusskolnieci, kuru ienīst klasesbiedri un kurai nav neviena paša drauga, gluži vai pelnrušķītes variants. Taču stāsts ļoti ātri iegriežas citās sliedēs un kļūst smagnējs, jo lasītājs tiek apliekts kā ar verdošu ūdeni, atklājoties mātes un meitas noslēpumam. “Vannā mēs ar tēti gājām tikai tad, kad mammas nebija mājās... Tētis teica, lai nestāstu mammai, ka mēs mazgāties ejam abi kopā... Tajā vakarā mēs spēlējām pavasari. Tētis bučoja manu pumpuriņu... Pēc tam es glāstīju viņa putnu...” (Egle, 2016, 14). Māte, protams, bija atklājusi šo šaušalīgo noslēpumu. Arī Judīte atzina, ka nav bijusi muļķe un visu saprotot, jo gan internetā, gan televīzijā ir pilns ar stāstiem par tēviem pedofiliem, bet tomēr tāpat meitenei licies, kas tas nav tas pats, jo tēvs taču viņai neko sliktu netika nodarījis. Stāsta beigās Judīte nevar atrast savu telefonu ar izvirtušajām ziņām Humbertam. “Vēl šorīt rakstīju, ka nākamo reizi tiekoties, apgleznošu viņa putnu ar zemeņu ievārījumu” (Egle, 2016, 17 18). Stāsta izskaņa diezgan tieši liecina, kā meitenes pieaugšanu un briedumu ietekmējis bērnībā pieredzētais. Un galu galā stāsts beidzas ar strīdu par vīriešiem.

Šāda atklāsmes metode (cirtiens pa pieri) darbojas katrā stāstā; top skaidrs, ka no sadzīviskās situācijas ļoti brutāli un negaidīti vienā mirklī kā skeleti no skapja izkritīs stāsta galvenā varoņa tumšākie noslēpumi.