Saskarsmes psiholoģija: pamati un piemēri

Psiholoģisko raksturojumu nesaderība, kas traucē saskarsmes procesā, visbiežāk ir:

o Vērtību orientācijas krasa atšķirība. Viens visu savu dzīvi pakļauj vienam mērķim – karjerai, bet cits savukārt orientēts uz ģimeni un citu cilvēku vajadzībām.

o Individuāli tipoloģisko īpatnību atšķirības. Viens ir vairāk loģisks, bet otrs – emocionāls. Viens domā, runā un dara visu ātri, bet otrs – lēni, nesteidzoties.

o Dažkārt šādas atšķirības nevis attālina, bet gan satuvina cilvēkus.

Tomēr tās nevajag uzlūkot kā nepārvaramas, jo, ja cilvēks ir attīstījis komunikatīvās iemaņas, saskarsme noris sekmīgi. (M.Pļavniece, D.Škuškovnika “Sociālā psiholoģija pedagogiem”, RAKA, 2002.)

Silva Omārova izdala vēl dažus sociālpsiholoģiskus faktus, kuri deformē otra cilvēka uztveršanu:

Ja partneris mums uzticas, ja mēs protam izteikties tā, lai neaizskartu otra cilvēka pašcieņu, tad klausītājs pozitīvi uzņem mūsu informāciju, mūsu vārdi, emocijas, vērtējumi rod atbalsi klausītājā. Taču, ja uzticības runātājam nav, tad ieslēdzas kontrsuģestijas mehānismi un cilvēks dāvā savu uzticību partnerim mazām porcijām un tikai tad, ja partneris prot viņu pārliecināt par informācijas noderīgumu. Krievu vēsturnieks un psihologs B.Poršņevs izdala trīs komunikācijas barjeras: izvairīšanās, nesapratne un autoritāte. (Silva Omārova “Cilvēks runā ar cilvēku”, KAMENE, 1996.)

o Cilvēku dažādie uzskati, atšķirīgas domas par vienu un to pašu. Cilvēku viedokļi mēdz atšķirties gan vienkāršās, gan sarežģītās lietās – katram ir savs gardākais ēdiens, nodarbības, kas patīk vai nepatīk.

o Situācijas, kad netiek apmierinātas cilvēku pamatvajadzības. Ja cilvēkam nav iespējams pietiekamā daudzumā iegūt izdzīvošanai nepieciešamas lietas – pārtiku, ūdeni, gaisu, apģērbu, pajumti, drošību, piederības izjūtu, tas var kļūt par konflikta cēloni. Ja cilvēkam trūkst šo primāro lietu, viņš bieži rīkojas, neievērojot pastāvošās normas un noteikumus.

o Atšķirīgā vērtību orientācija. Ikdienā cilvēki parasti nerunā par savu vērtību orientāciju. Vienam ir vēlme saražot pēc iespējas vairāk rūpnieciskās produkcijas, tā iegūstot lielāku peļņu, citam svarīgi ievērot ekoloģiski tīras ražotnes izveides principus.

Konflikta patiesos cēloņus ir visai grūti noskaidrot. Ļoti bieži cilvēka rīcība ir it kā pilnīgi pretēja tā patiesajam mērķim. Parasti tas ir situācijās, kad cilvēks nespēj ar “pozitīvu” – sociāli vēlamu – rīcību panākt vēlamo mērķi. Dažkārt konflikti ieilgst, izraisot tā dalībniekos negatīvus pārdzīvojumus un emocijas, traucējot produktīvi darboties citās sfērās, Tāpēc ir svarīgi saskatīt konfliktu, tikko tas sācies, un pieņemt konkrētu lēmumu – risināt to vai nē, un – kā to izdarīt.

Ja netiek izrunāti patiesie incidentu cēloņi, tad konflikts pāriet nākamā attīstības stadijā – pārpratumu stadijā. Incidenti kļūst arvien biežāki, dziļāki. Arvien vairāk tiek pārprasti pārējo konfliktā iesaistīto cilvēku rīcības motīvi. Šajā brīdī katra no konfliktā iesaistītajām pusēm ir tik pārņemta ar sevi, savu izjūtu analīzi, ka visi parasti atzīst, ir radies konflikts.