S Bekets "Gaidot Godo"

Divi S. Beketa lugas „Godo gaidot” varoņi Vladimirs un Estragons gaida kādu Godo. Vārda asociācijas liek domāt par iespējamo Dieva vai kādas citas simboliskas, nozīmīgas būtnes gaidīšanu. Lugas darbība ir daudznozīmīga, bet pamatā darbs ir par cilvēka absurdo eksistenci, kurai nav ne jēgas, ne nozīmes, ne nākotnes cerību, ne arī iespēju savā starpā komunicēt. Arī 21.gadsimta cilvēkam šī situācija nevar būt sveša, meklējot savu patieso eksistences attaisnojumu un atrodot to arvien jaunās un jaunās vērtībās.

Semjuela Beketa lugas „Gaidot Godo” sižets ir vienkāršs. Divi klaidoņi – Estragons un Vladimirs gaida Godo pie nīkulīga koka. Kamēr viņi gaida šo noslēpumaino personāžu, viņi grauž burkānu, redīsu, vistu kaulus, cenšas iemigt, strīdas un salabst, vairākas reizes pārdomā iespēju pakārties nīkulīgā koka zarā kā arī iespēju šķirties vienam no otra, bet šīs idejas tā arī netiek īstenotas. Lugas gaitā parādās divi personāži – saimnieks Poco un vergs Lakī , kuri attēlo groteskas ainas. Abu cēlienu noslēgumā ierodas arī mazs zēns, lai paziņotu Estragonam un Vladimiram, ka Godo neieradīsies, bet noteikti būs nākamajā dienā. Sižeta norises periodiski atkārtojas, mainoties dažām niansēm. Īpaša, iespējams, simboliska iezīme bija vērojama otrā cēliena sižetiskajā kāpinājumā, kad visi lugas tēli, izņemot Vladimiru, nespēja atcerēties iepriekšējās dienas notikumus, sākot šaubīties par nodzīvotās dienas un laika esamību.

Luga „Gaidot Godo” ir īpaša, raugoties no problemātikas viedokļa. Iepazīstoties ar šo darbu, radās ļoti daudz jautājumu, kuriem nebija tekstā atrodami skaidrojumi:

>Kas ir šie klaidoņi un no kurienes viņi ir nākuši?

>Kas ir Poco un Lakī un kāda ir viņu nozīme lugā?

Šie visi jautājumi, uz kuriem autors mudina rast atbildi, rada miglainu priekšstatu par lugas norisēm un tās esamību reālā laikā un telpā: