Semjuels bekets “gaidot godo”

Lugā darbojas piecas personas, veido lugas sižetu, darbību, attēlo notikumus, ja par tādiem vispār var runāt. Dominē dialogs, retu reizi autors “stāsta” varoņu rīcību, domu reakciju. Varētu domāt tradicionāla luga. Tomēr nē. Kāpēc? Šo jautājumu uzdodu sev arī es, cenšoties rast pēc iespējas sakārtotāku atbildi, zināmā mērā balstoties uz nevisai “sakārtoto” lugu.

Gribas jautāt par ko ir šī luga? Kas ir Godo? Kāpēc viņš ir jāgaida?

Par visu pēc kārtas. Lugas varoņi Estragons un Vladimirs sarunājas, spriež, domā, rīkojas utt., kamēr gaida Godo parādīšanos. Kas ir šis Godo, to lugā nepasaka. Skaidrs ir vienīgi tas, kas Godo gaidīšana ir nepiespiesta, bet svarīga, it kā pienākuma likta darbība. Vairākas reizes šie abi vīri grib izbeigt ilgo gaidīšanu, tomēr viņi allaž paliek gaidot. Liekas kas te tik netradicionāls? Tomēr jāsaka, ka lugai ir savi zemteksti, kurus es kā lasītājs uztvēru atbilstoši savai gaumei, attīstības pakāpei. Jā, jā attīstības pakāpei, jo luga nav viegli lasāma, uztvert var visu, kaut ko un neko. Tāpēc viss turpmāk teiktais ir manis saprastais, neparasto lasot.

Autors neieliek lugā morāli kā uz delnas to jāatrod pašam (ja ir tāda vēlēšanās). Protams, es pievērsu uzmanību, ko un kāpēc šie abi vīri gaida, ko nozīmē gaidīt Godo. Tikpat svarīga likās citu tēlu piesaiste lugā: Poco, Lakī, zēns.

Lugas sākumā liekas, ka nav neparastuma pieskaņas, tomēr vēlāk šī pārliecība zūd, kad saprotu laiks ir apstājies, nē, laika nav.