Viduslaiku vēsture

Senās Divupes literatūra - Senās Ēģiptes literatūra - Indiešu literatūra - Ķīniešu literatūra - Palavi (persiešu) literatūra

Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kas uzrakstīti viduslaikos, t.i., no IV-V gs. (Romas impērijas sabrukums - 476. g.) līdz XIII-XV gs. Viduslaiku literatūru iedala agrīno viduslaiku literatūrā (IV-V - IX-XII gs.) un klasisko viduslaiku literatūrā (IX-XII - XIII-XV gs.). Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda, savukārt baznīca bija gandrīz vienīgais izglītības avots. Atšķirīga situācija bija Austrumeiropā, kur lielās Austrumromas impērijas un Pareizticīgo baznīcas ietekmes dēļ dominēja grieķu un senslāvu valodas. Izņēmums ir arī tautas eposi, kas rakstīti attiecīgās tautas valodā.

Ilustrēta viduslaiku manuskripta lappuseViduslaiku literatūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu.

Lielākā daļa viduslaikos tapušās literatūras ir reliģiska rakstura un teoloģiski darbi (piemēram, Sv. Anzelma, Akvīnas Toma utt.), kā arī daudzas himnas, hagiogrāfijas ("svēto dzīves"; Voradžinas Jēkaba hagiogrāfiju krājums "Zelta leģenda" (ap 1260) sasniedza tādu popularitāti, ka tiek uzskatīts, ka to lasīja vairāk nekā Bībeli). Dzeju rakstīja, piemēram, Asīzes Francisks un franciskāņi. Teoloģijas studenti bieži rakstīja satīriskus četrvārsmu pantus, ko dēvē par vagantu jeb goliardu dzeju. Vienīgais plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).