Latvijas Universitātes
Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes
Psiholoģijas bakalaura 3.kursa studentes
Aaaaaaaa bbb
patstāvīgais darbs
kursā “Runas un valodas psiholoģija”.
Eseja par Jukio Mišimas grāmatu
ZELTA TEMPLIS
Nespēcīgi centieni atrasts pasaules reālo pusi. Vājums, kas spēj pāraugt pašā apskaužamākajā spēkā, dzīvo tikai mūsu apziņā, kas mūs bīda pa dzīvi kā tādas marmora figūriņas. Mēs tām pakļaujamies, domādami, ka tā ir vienīgā vēl patiesi īstā būtība - sekot savai apziņai.
Fiziski vājais varonis mēģina atklāt savas dzīves būtību. Caur tumsu un gļēvu neģēlības plīvuru viņā dzimst pašapmierinājums. Kad ir atvairīts pēdējais pasaules palīdzības mēģinājums, galvenais varonis rod spēku savā ļaunajā būtībā. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, tieši neģēlīgā rīcība, kas būtu pelnījusi visas pasaules nosodījumu, ir kā atpestītājs – spārnota vēsts no pagātnes. Galvenais varonis sapinies savās ilūzijās un pārmetumos nespēj atklāt patieso sevi, viņš cīnās ar savu negatīvo atspulgu, bet tas ņem virsroku.
Nav tik svarīgi – vai stostīšanās ir sekas vai cēlonis, bet svarīgi ir tas, cik lielu postu tā nodarījusi cilvēka pašapziņai. Naids kā nokaitēta adata caururbj un padara nejūtīgu topošo mūku pret pasaules asarām un sāpēm. Viņa nespēja piedot mātei vairo viņa neizsīkstošo naidu pret katru, pat vissīkāko, esamību. Jauneklis maldās pa apziņas vistumšākajiem nostūriem, nespēdams rast mieru un atbildi savam mūžīgajam jautājumam – kas šajā pasaulē ir būtisks, vai tas ir skaistums vai arī spēja to pieveikt.
Runas traucējumi ir kā sarūsējusi slēdzene durvīm starp jaunekļa iekšējo un ārējo pasauli. Tai vietā, lai nomainītu vai salabotu slēdzeni, zēns laužas cietajās tērauda durvīs, kuras paliek viņam aizslēgtas. Katra neveiksme vairo nogurumu un neapmierinātību, katrs kaunpilnais mirklis, ko zēns izjūt savas stostīšanās dēļ, ir kā piliens viņa esības tumšajai pusei, kas draud kādreiz piepildīt savus visļaunākos draudus.
Kad tu vienmēr esi atkāpies neveiksmes priekšā, tu kļūsti aizvien mazāks un mazāks, līdz visa pasaule liekas naidīga. Ja galvenā varoņa vecāki ir pieļāvuši šādu piekāpšanos, tad jau no paša sākuma tieši viņi ir iedēstījuši pirmo ļaunuma sēklu. Vecāki padarīja zēnu atkarīgu no stostīšanās. Tieši viņi jau pašā bērnībā ir nostājušies starp viņu un skaistumu, kas spētu iemiesot visu labo un cēlo. Tai vietā viņa tēvs uzbūvēja zēna prātam skaistuma pilnības etalonu – Zelta templi, kam vajadzēja kalpot par mērauklu visam skaistajam un tiekšanās objektu. Tiekšanās pārvēršas nekontrolējamā apmātībā, kad galvenais varonis vairs nespēj nodalīt savas fantāzijas no reālā Zelta tempļa. Pasaule viņa skatījumā sašaurinās – tajā paliek vienīgi Zelta templis, viņš pats un augošā neapmierinātība ar sevi un citiem. Vienus ideālus nomaina citi un šķietamais iemiesojas reālajā. Jauneklī mostas bērnišķīgs egoisms – paturēt visu, paturēt skaisto, paturēt Zelta templi – tikai sev vienam. Lēnām katrs bērnišķīgais sapnis sabrūk, aiz sevis atstājot izmisumu un nepārvaramu naidu. Skaistums liek zēnam bēgt no saviem ideāliem. Skaistais izrādās neaizsniedzams, un tas jauno, nomocīto dvēseli sašķaida daudzās mazās nenoteiktās daļās, kas maldās, nespēdamas atrast sākotnējo mieru. Apbrīnas vietā rodas destruktīvas domas – saprazdams, ka nevarēs saplūst ar Zelta templi vienā veselā un nedalāmā esamības formā un palikt mūžīgi vienots ar to, zēns sāk izsapņot savu kārtējo fantāziju, tikai šoreiz Zelta templis iet bojā, iet bojā arī viņš pats. Slimīgās fantāzijas mainās, bet katru reizi pieņemas spēkā un pārtop par vienīgo jaunekļa dzīves jēgu.
Pasaule ir naidīga, skaistums ir tikai šķietams, un tikai pilnīga iznīcība sevī iemieso vislielāko jēgu. Kad nodots ir pēdējais draugs, var sākt biedroties ar ienaidnieku. Bet galvenā problēma šādā uzskatā ir tāda, ka arī patiesa ienaidnieka šajā pasaulē nav.
Jaunekļa apmātība aug augumā – kā spocīgas ēnas viņam seko pagātnes rēgi – notikumi un cilvēki. No jauna atdzīvojas bērnībā pārdzīvotais, un galvenais varonis bēg. Viņš bēg no sevis, no savām uzmācīgajām atmiņām par tēvu, par viņa kauna liecinieci Uiko, par savu vājumu.
Ir labi redzams, ka zēns savu stostīšanos noliek pirmajā vietā. Viņš to paceļ it kā īpašā stāvoklī. Priekš sevis viņš to nostāda tik nozīmīgu un no sevis neatraujamu, ka tas kļūst par šķērsli jebkādām attiecībām. Jauneklis pat sāk ticēt, ka tieši stostīšanās padara viņu īpašu, bet citus nevērtīgākus. Visa pasaule kļūst viņam vienaldzīga. Kā mūka māceklim un vēlāk studentam viņam ir problēmas saprasties ar vienaudžiem. Attiecības priekš viņa ir pārlieku mokošas, to pastāvēšana runā pretī apziņai, ka visa pasaule ir pret viņu, ka neviens viņu nespēj saprast. Nespēdams dzīvot šādās pretrunās, galvenais varonis tiecas uz attiecību sabojāšanu. Katru jaunu savas dzīves brīdi viņš meklē apstiprinājumu savām slimīgajām fantāzijām un iedomām.
Kad runas traucējumi vairs nespēj būt par pietiekamu šķērsli jaunā cilvēka attiecību veidošanā, par šādu šķērsli kļūst Zelta templis. Katrā jaunā situācijā, kad jauneklis kādam tuvojas, pašā nozīmīgākajā mirklī kā rēgs viņa acu priekšā parādās Zelta tempļa tēls. Tas kļūst par vajātāju un mocītāju. Tas tēls, kas agrāk bija kalpojis par pielūgsmes objektu, tagad sevī iemiesoja visas pasaules izsmieklu un neizturamu pārākumu. Jauneklis no tā vēlējās atbrīvoties, taču viņš nespēja atrast nekādu citu risinājumu, kā nokaut savus sapņus un nolīdzināt līdz ar zemi sevi pašu. Ļaunā azartā iegājis, viņš aizvien vairāk attālinājās no pasaules realitātes un ieslīga savas apziņas murgos, kas mudināja uz vienu vienīgu iznīcību.
Ir jāmirst, lai varētu dzīvot. Viena vienīgā doma, kas deva jēgu katrai nākamajai dienai. Tikai domas un sapņi par atmaksu visai pasaulei un paša nāvi deva to mieru, ko var izjust tikai no zemes ciešanām atbrīvojies nelaiķis.
Viss tiek izdzīvots dvēselē, tiek iznīcināts pretrunīguma avots, Zelta templis liesmās degot pēdējo reizi vēršas pie jaunekļa savā jau zudušajā skaistumā. Viss sākas no nulles, no nekā. Šķietamās važas vairs netur – templis ir nodedzināts, viss sākas no nekā.
Galvenais varonis izvēlas dzīvi. Tikai pilnīgs aptumsums atkal ved pie gaismas, vārdos neizsakāms miers ļauj no jauna skatīt šo pasauli – kāda tā būs, tas atkarīgs tikai no viņa paša.
