Zelta templis

Nespēcīgi centieni atrasts pasaules reālo pusi. Vājums, kas spēj pāraugt pašā apskaužamākajā spēkā, dzīvo tikai mūsu apziņā, kas mūs bīda pa dzīvi kā tādas marmora figūriņas. Mēs tām pakļaujamies, domādami, ka tā ir vienīgā vēl patiesi īstā būtība sekot savai apziņai.

Runas traucējumi ir kā sarūsējusi slēdzene durvīm starp jaunekļa iekšējo un ārējo pasauli. Tai vietā, lai nomainītu vai salabotu slēdzeni, zēns laužas cietajās tērauda durvīs, kuras paliek viņam aizslēgtas. Katra neveiksme vairo nogurumu un neapmierinātību, katrs kaunpilnais mirklis, ko zēns izjūt savas stostīšanās dēļ, ir kā piliens viņa esības tumšajai pusei, kas draud kādreiz piepildīt savus visļaunākos draudus.

Kad tu vienmēr esi atkāpies neveiksmes priekšā, tu kļūsti aizvien mazāks un mazāks, līdz visa pasaule liekas naidīga. Ja galvenā varoņa vecāki ir pieļāvuši šādu piekāpšanos, tad jau no paša sākuma tieši viņi ir iedēstījuši pirmo ļaunuma sēklu. Vecāki padarīja zēnu atkarīgu no stostīšanās. Tieši viņi jau pašā bērnībā ir nostājušies starp viņu un skaistumu, kas spētu iemiesot visu labo un cēlo. Tai vietā viņa tēvs uzbūvēja zēna prātam skaistuma pilnības etalonu – Zelta templi, kam vajadzēja kalpot par mērauklu visam skaistajam un tiekšanās objektu. Tiekšanās pārvēršas nekontrolējamā apmātībā, kad galvenais varonis vairs nespēj nodalīt savas fantāzijas no reālā Zelta tempļa. Pasaule viņa skatījumā sašaurinās – tajā paliek vienīgi Zelta templis, viņš pats un augošā neapmierinātība ar sevi un citiem. Vienus ideālus nomaina citi un šķietamais iemiesojas reālajā. Jauneklī mostas bērnišķīgs egoisms – paturēt visu, paturēt skaisto, paturēt Zelta templi – tikai sev vienam.

Pasaule ir naidīga, skaistums ir tikai šķietams, un tikai pilnīga iznīcība sevī iemieso vislielāko jēgu. Kad nodots ir pēdējais draugs, var sākt biedroties ar ienaidnieku. Bet galvenā problēma šādā uzskatā ir tāda, ka arī patiesa ienaidnieka šajā pasaulē nav.