Karla Gustava Junga psiholoģisko tipu skatījums

Psihoanalītiskajā teorijā viens no pamatjēdzieniem ir enerģija. Junga izpratnē psihiskā enerģija ir neitrāls jēdziens, tā nav piesaistīta kādai noteiktai cilvēka tieksmei vai bioloģiskam mehānismam. Ir divas psiholoģiskās virzības: uz iekšu vērstā, jeb introversija, un uz āru vērstā, jeb ekstraversija. Lai gan katram cilvēkam piemīt gan introversija, gan ekstraversija, tomēr cilvēki atšķiras pēc tā, kas viņos dominē.

Jungs izšķir četrus strukturizējošos funkcionālos tipus – domāšanu, jūtas, izjūtas, intuīciju un divus ievirzes tipus – ekstraversiju un intraversiju.

Speciālo tipu savdabību nosaka apstāklis, ka indivīds pielāgojas videi un orientējas tajā, galvenokārt izmantojot savu visvairāk diferencēto funkciju. Introvertās un ekstravertās ievirzes tipu Jungs uzskata par vispārīgiem, no organisma psihiskās organizācijas un ievirzes atkarīgiem tipiem, kas atšķiras viens no otra ar interešu virzības un psihiskās enerģijas plūsmu, bet speciālos tipus – par funkcionāliem tipiem.

Junga teorija ir balstīta uz komplementaritātes principu, jeb savstarpēju papildināšanos.

Savstarpēji viena otru papildina apziņa un bezapziņa: tas, kas nav apziņā, nav bezapziņā, bet tas, kas nav bezapziņā, ir apziņā. Apziņa un bezapziņa veido vienotu veselumu, tās viena otru papildina.

Atbilstoši šim principam cilvēki, kuri sevi apzinās kā intraverti, bezapziņā ir esktraverti. Viņi reaģē uz apkārtējiem cilvēkiem, taču tas notiek neapzināti. Kā izpaužas intraverta ekstraversija? Kā negaidīts egoisms.

Jungs uzskata, ka divas šīs ievirzes ir iedzimtas, tās ir bioloģiski nosacītas, katrs cilvēks piedzimst vai nu intraverts, vai ekstraverts. Var būt ‘’pa vidu’’, bet tendence būt uz vienu vai uz otru pusi dzīves laikā paliek pastāvīga, to mēs saucam par cilvēka individuālo stilu.

Jungs paplašina psihes jēdzienu, ietverot tajā kolektīvi neapzināto. Kolektīvā bezapziņa ir cilvēces garīgās attīstības mantojums, kas atdzimst ikvienā individuālajā būtnē. Arhetipi darbojas kā kolektīvi neapzināti pirmtēli. Indivīdā arhetipi izpaužas kā neapzināto norišu manifestācijas, kuru pastāvēšana un jēga ir secināma tikai netieši.

Karls Gustavs Jungs dzimis 1875.gadā Šveicē, Kesvilā. Junga tēvs bija protestantu mācītājs. Viņš interesējās par mākslu, kultūru, sevišķi par klasisko, Senās Grieķijas kultūru, Austrumu mākslu, filozofiju. Tieši šīs tēva intereses atstāja lielu ietekmi uz Junga uzskatiem un vēlākajiem dzīves pētījumiem. Junga vecvecāki bija radošas un neparastas personības, kas neapšaubāmi ietekmēja Junga darbu tālākajā dzīvē. Vectēvs bija ārsts psihiatrs. Savukārt vecmāmiņa ļoti interesējās par okultismu, parapsiholoģiju, garu izsaukšanu. Paši Junga vecāki nesatika savā starpā, kas atstāja ietekmi uz bērna raksturu. Bērnībā Jungs bija noslēgts, kautrīgs bērns, šīs rakstura iezīmes dēļ viņam skolā bija daudzi pārdzīvojumi. Jungam bija vārga veselība, bieži viņam uznāca bezsamaņas lēkmes. Ar laiku viņš iemācījās tās izraisīt arī pats. Reiz tēvs pēc kārtējās bezsamaņas lēkmes paaicināja psihiatru, kas deva ļoti skumju slēdzienu par Junga nākotnes izredzēm. Viņš teica, ka no Junga nekas dzīvē neiznāks, jo viņš ir ļoti vārgs. To noklausījās arī Jungs pats, un saprata, ka kaut kas ir jāizdara savas dzīves labā. Viņš mobilizējās un izstrādāja savas dzīves režīmu. Tas viņam palīdzēja nostāties uz kājām.