Viduslaiku literatūra: darbi un autori

o fablio (vēstījumi dzejā ar komisku vai satīrisku nokrāsu),

o dzīvnieku eposs jeb dzīvnieku romāns (piemēram, "Romāns par lapsu kūmiņu"),

Bet blakus šai dzīves izpratnei pastāvēja vienkāršo ļaužu, tautas vairuma pasaules izjūta, kas savu izpausmi guva sadzīvē un visdažādākajos folkloras sacerējumos: nostāstos, teikās, pasakās, leģendās, dziesmās, ticējumos, anekdotēs, spēlēs ar teātra ievirzi u. c.

Francijā vislabāk saglabājies ir franču varoņeposs, kas līdz mūsdienām nonācis poēmu veidā (aptuveni 100 poēmas). Poēmas bija paredzētas dziedāšanai, un tās Francijā izpildīja profesionāli dziesminieki – žonglieri (vienu poēmu dziedāja par nedēļu, ja tā bija ļoti gara).

Laicīgā literatūra vācu valodā fiksēta12.gs. Arī te ienāca no Francijas jaunā bruņinieku kultūra, tomēr daudz literatūrā tika balstīts uz veco varoņeposu. Varoņeposu tautā nesa spēlmanis – jauna tipa klejojošs profesionāls dziesminieks.

Vācijā no šā laika literatūras pieminekļiem populāra ir plašā poēma ,,Nībelungu dziesma”, kas sastāv no 39 dziedājumiem.

Tautas atmiņā saglabājušos fragmentus par vācu varoni Zigfrīdu, kā noskaidrojuši literatūras pētnieki, ir apkopojis kāds austriešu dzejnieks ap 1200. gadu. Tas nav nacionāls kā franču eposs, jo varoņi neuzstājas par kopējās dzimtenes aizstāvjiem. Varoņdarbu pamatā ir personiskās, ģimenes vai feodālās intereses. ,,Nībelungu dziesma” ir tuva bruņinieku romānam. To caurvij vairāki galvenie motīvi:

,,Nībelungu dziesmā” valda krasi pretstati: no vienas puses, mīlestība un uzticība; no otras naids, •nežēlība, senie tikumi atriebība un varmācība. Tā ir skarbā seno ģermāņu pasaule un Krusta karu elpa.

,,Eps atklāj seno ģermāņu tikumu pasauli, rāda monumentālus varoņus, kas pārņemti pārcilvēcīgām tieksmēm un dvēseles kaislībām.”

Baznīcas literatūrai bija tās lasītājiem jāpaplašina reliģiskās izpratnes apvārsnis, jāpadziļina zināšanas ticības mācībā un liturģijā, jāpalīdz lūgšanā mājas apstākļos. Bībeli, lai atvieglotu tās izmantošanu, pārstrādāja liturģiskiem mērķiem; to īsināja, grupēja tekstus atbilstīgi baznīcas gada kalendāram. Lai vieglāk saprastu Bībeli, tika radīti tās komentāri. Šo eksegētisko literatūru izmantoja gan garīdznieki, gan laji, tādējādi mācoties un mācot intensīvāk un dziļāk aptvert Svēto rakstu saturu. Liturģiskām vajadzībām izstrādāja grāmatas ar lūgšanu, dziesmu, svēto dzīves un relikviju vēstures tekstiem, tekstu komplektu mesai. Tika fiksēta arī rituālā norise. Psalmu grāmata bija domāta lūgšanai gan draudzē, gan individuāla kārtā. Populārs bija breviārijs saīsinātu fragmentu kopojums, īss pārskats. Gan psalmu grāmata, gan breviārijs ienāca arī laju ikdienā.

Sprediķu sacerēšanai līdzās Bībeles komentāriem tika pievienoti arī paraugsprediķi. Labāko garīdznieku sprediķus pārrakstīja, un tie klerikāļiem bija gan mācību materiāls, gan ierosmes avots. 13. gs. pieauga sprediķu nozīme ticības praksē, tāpēc bija vajadzīgi materiāli. Tekstu kopojumus papildināja ar piemēriem no ikdienas dzīves, moralizējošā aspektā arī no antīkajiem autoriem. Šī literatūra modificējās un tika piedāvāta arvien jaunās formās.

Citas funkcijas literatūrai bija galma, bruņinieku vidū. Latīņu valoda palika diplomātiskās sarakstes valoda starp galmiem. Dzejas valoda turpretim lielākoties bija tautas valoda. Nepieciešams reprezentācijas elements bija viena vai vairāku dzejnieku, kā arī mājskolotāju, kas arī bieži nodarbojās ar literatūru, dzīve galmā.